PADURES PAGASTS
Kopš 2009.gada 27.07. ir viens no Kuldīgas novada 14 teritoriālajām vienībām. Pagastā ir 1149 iedzīvotāji (2012.gada pašvaldības dati) 113 km2 teritorijā. Padure atrodas novada Ziemeļu daļā Ventas kreisajā krastā abpus Kuldīgas-Ventspils šosejai. Pagasts robežojas ar Kuldīgas pilsētu, Kurmales, Īvandes pagastiem. Venta austrumos Paduri atdala no Rumbas pagasta, daļa no kura kādreiz piederēja Padures pagastam. Ziemeļos Padures pagasts robežojas ar Ventspils novada Zlēku pagastu.
Ventas labajā krastā Zlēku pagasta teritorijā atrodas divas Padures pagasta teritorijai piederīgas mājas. Pusi no pagasta teritorijas aizņem meži, lauksaimniecības zemju kopplatība ir 4033,4 ha. Padures pagasta iekšējie ūdeņi pieder pie Ventas upes baseina. Padures pagastā atrodas divi ezeri – Lielais Nabas ezers (70,5 ha) un Mazais Nabas (65 ha) ezers, kurus savieno kanāls, saukts arī par ostu.
Ventā ietek 19 km garā Padures upe (augštecē Īvandes pag.– Vālīšupīte, vidustecē – Mālarājupe, Ķimales upe, Sausgale, Sausgāļupe, lejtecē – Padures upīte, Briņķupīte) un Naba (Nabas ezeru noteka uz Ventu), kā arī sīkāki strautiņi: Kukupīte (lielākā pieteka Aukstais valks), Raņķvalks, Runčvalks, Ķiemeļvalks. Padures upē savukārt ietek Struņķu valks.
Mazajā Nabas ezerā ietek Garūdens un Zīļuvalks, bet Lielajā Nabas ezerā – Tumšais valks (lielākā pieteka Kumeļvalks) un Struņķu valks.
Padures centrā uz upes ierīkota mazā HES ūdenskrātuve vietā, kur spēkstacija atradās jau pagājušā gadsimta vidū.
Padures pagasta vēsturiski izveidojušies vairāki apdzīvoti centri, kas vēsturiski izveidojušies galvenokārt ap muižām: Deksne, Padure, Ķimale, Līzesmuiža, Vēgas, Tigas, Sausgaļciems, Krācenieki.
Vairākas no muižām vairs dabā neeksistē – saglabājušies tikai nosaukumi vai atsevišķas kādreizējā to apbūves ansambļa ēkas un aizaugušu parku fragmenti.
Lielākais apdzīvotais centrs ir Padure – bijušais muižas un pagasta centrs.
No Padures muižas vēstures
Pirmo reizi Padure kā senas kuršu apdzīvotas vietas Bandavas sastāvdaļa minēta 1253.gadā. pirmās ziņas par zemes piešķiršanu Padures muižā ir no 1404.gada, kad ordeņa mestrs Torka izdod lēnī Hermanim Grundis (Hermann Grundys) zemes Kuldīgas komturejā pie Ventas.
1526.gadā ordeņa mestrs Pletenbergs tās izlēņoja Jakobam Frankam. XVII gs. Muiža pieder Johana fon Donhofa dzimtai. No 1652.-1682.tiek minēts virsnieks un stārast Johans fon Dēnhofs.
No 1702.-1799.gadam muiža pieder fon Korfu dzimtai, kuriem Ziemeļu kara laikā piederējis arī lielais hercogu Kuldīgas īpašums.
Vilhelms Korfs minēts Padurē kopš 1702.g. (+1719.), pēc viņa par īpašnieku kļūst viņa dēls, kapteinis, Durbes hauptmanis Frīdrihs Kazimirs. Viņš savā testamentā nodeva Paduri kā ģimenes muižu un nedalāmu mantojumu vecākajam dēlam, kambarjunkuram Frīdriham Kazimiram (1713.-1768.). Tas bija neprecējies, tādēļ īpašums pārgāja otra brāļa Vilhelma Ernesta (1714.-1793.) rokās, kurš to atstāja savam dēlam Gerhardam Heinriham (1759.-1820.). Viņš muižu kā mantojuma ķīlu no 1799.-1808.gadam nodeva Georgam fon Šrēderam.
1814.g. uz Krieviju aizceļojušā Korfa īpašumiem pasludina bankrotu un ar senāta dekrētu (ukaz) Paduri nodod pārdošanai. 1827.g.to vairāksolīšanā par 35 000 sudraba rubļiem ieguva Ernestīne fon Štempele (dzim.Holtey), kas bija precējusies ar Frīdrihu Reinholdu Štempeli (1755.-1858.).
1837.g. muižas īpašniece Paduri ieķīlāja skotu muižniekam, Rīgas tirgotājam Dž.L.Balfūram (John Lowis Balfour) par 60 000 rubļu kā mantojuma ķīlu. Viņš lika uzbūvēt jaunu muižas ēku.
Pēc viņa muižā saimnieko dēls Edvards (+1866.). Pēc viņa nāves atraitne pārvaldīja muižu, līdz 1878.g. to pārņēma vecākais dēļs Ādols Balfurs. Viņu kopā ar kučieri nogalināja netālu no Struņķukroga 1921.gadā īsi pirms īpašumu nacionalizācijas. Uz brīdi muižu mantoja viņa māsas dēls J. Serafims
1922.g.muižu sadala un centru nodeva zemkopības ministrijai divgadīgās lauksaimniecības skolas ierīkošanai, kas pilī darbojās līdz 1944.gadam. Tad ēku pilnībā pārņēma vācu karaspēks hospitāļa ierīkošanai.
1945.gadā pilī ierīko Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu staciju, kas pastāvēja līdz 1995.gadam. Tagad pils ar lielāko parka daļu ir privātīpašums.
Padures muižas ansambļa sākotnējā apbūve nav saglabājusies.
Patreizējā kungu māja celta parādes pagalma malā pretī iebraucamajam ceļam pēc 1837.gada vēlā klasicisma jeb ampīra stilā.
No tā laika ēkā līdz mūsu dienām saglabājušās autentiskās ārdurvis, koka kāpnes uz augšējiem stāviem un podiņu krāsnis.
Parka, kuru 19.gs.sākumā pēc angļu ainavu parka parauga ierīkoja lords Balfurs, rietumu malā saglabājusies senā liepu aleja. Otra aleja no pils vedusi lejā uz dārznieka māju un tā saukta par Mīlestības aleju.
No saimniecības ēkām saglabājusies XVIII gadsimtā celtā trīsstāvu mūra klēts ar dakstiņu jumtu, kas Latvijā tāda ir vienīgā, tādēļ tās attēls rotā pagasta ģerboni.
Klēts – valsts nozīmes kultūras piemineklis (GPS N 570 01.174 E 0210 54.824) – ar unikālo arhitektūru un autentisko interjeru ir pagasta lepnums.
Pēc renovācijas (ar ELFLA finansiālu atbalstu) 2010.gadā tajā atvēra pagasta saietu namu, bet 2011.gadā Eiropas kultūras mantojuma dienās – lauksaimniecības ekspozīciju Padures vēstures apcirkņi.
Saietu namā tiek piedāvāta plaša izglītojoša un izklaides programma dažāda vecuma interesentiem (pēc iepriekšēja pieteikuma).
Parkā starp pili un klēti ir koka ēka – dravnieka māja Medulāji, kas, pēc nostāstiem, agrāk bijusi dārznieka māja, pirts, vai vēl agrāk – pat suņu kūts.
Tagad Medulājos var iepazīties ar jaunākajiem sasniegumiem biškopībā. Saimnieks iekārtojis arī nelielu privātu biškopības vēstures ekspozīciju, kas aplūkojama tikai nelielām īpašu interesentu grupiņām.
Padures pagasts grafiskā rakstu Zīmes veidolā
Ikdienas notikumu virpulī mūsu uzmanība un enerģija tiek sadalīta dažādiem, vairāk vai mazāk nozīmīgiem projektiem, uzdevumiem un mērķiem. Nereti rodas sajūta, ka atrodamies nebeidzamā skrējienā un, steidzoties visu paspēt, pazaudējam saikni ar savu pamatu – patiesajām dzīves vērtībām un paša būtību. Savukārt pamatu veidojam smeļoties gudrību savu senču spēkā un pieredzē. Mūsu prasme saskatīt šajā mantojumā būtisko dod iespēju dzīves gudri veidot savu nākotni.
Viens no mūsu Latvijas tautas spēka avotiem ir rakstu Zīmes, kas veido Lielvārdes, Nīcas un citas austās jostas. Pastāv dažādas versijas par tur ieausto vēstījumu saturu. Ir pamats uzskatīt, ka šīs zīmes nav tikai baltu mantojums, bet nes sevī ļoti senu cilvēces informāciju. Tomēr tik bagātīgā, izvērstā un secīgi lasāmā veidā tās ir saglabājušās tieši mūsu senču austajās jostās. Zīme ietver sevī gan individuāli atšķirīgo, gan cilvēciski vienojošo. Tā apvieno mūsu senatnes dziļumu ar nākotnes vīziju, pauž intuitīvi jaušamo un reāli eksistējošo…
Pateicoties M. Tenisona un A. Strazda atklājumu rezultātiem, radusies iespēja jebkuru rakstītu vārdu pārvērst grafiskā rakstu Zīmes veidolā. Tagad ikvienam no mums ir iespēja iegūt arī savu oriģinālu, savam vēstījumam atbilstošu Zīmi. Tieši šādu dāvanu, Zīmes veidā, vēlamies Jums pasniegt.
LAIMA, kā vecākā Latvijas saldumu fabrika un latviešu likteņa dievības vārda nesēja, ar savu Zīmi – Mīlestība. Laima. Latvija. – vēlas paust savu mīlestību uz Latviju, tās zemi, tautu un valsti.
Katrs Latvijas novads, pagasts un pilsēta, un līdz ar to visi iedzīvotāji, saņem savu unikālu Zīmi, kas, gluži kā identitātes kods, satur attiecīgas vietas nosaukuma vēstījumu – Latvija. Mīlestība. Laima. Padures pagasts.
Visas zīmes savienojot kopā, tās veido vienojošu Latvijas kop ZĪMI. Līdzīgi kā atomi molekulā, pēc savstarpējās pievilkšanās principa, šīs Zīmes enerģētiski apvienos savā starpā katru no mums, kas bieži jūtamies pretstatīti un šķirti, kā arī visus mūs – ar māti Zemi.
Šādas Zīmes ar laiku var kļūt līdzvērtīgas pagasta, pilsētas vai vietas vārdu nosaukumu zīmēm.
Smeļoties gudrību senču mantojumā, lai mums individuāli un visiem kopā izdodas atrast ceļu savai izaugsmei un mūsu Latvijas kopīgai nākotnei !
Latvijas saldumu fabrikas „Laima” un „Nordic Partners” vārdā
Daumants Vītols